Starptautiskās darba organizācijas ziņojums “Digitalizācija un nodarbinātība”

Darba tirgus digitalizācija piedāvā bagātas iespējas, vienlaikus radot arī būtiskus izaicinājumus. Iespējas ietver ražīguma pieaugumu, jaunas tirgus iespējas, jaunas darbavietas, lielāku līdzsvaru starp darbu un privāto dzīvi un augstāku atalgojumu. Tā ir iespēja ne tikai ekonomikas pārejai, bet arī rūpniecībasmodernizācijai un darba vietu radīšanai, tostarp videi draudzīgākām un elastīgām darba vietām. Izaicinājumi ir saistītas ar piekļuvi sociālajam nodrošinājumam, darba kontrolei/inspekcijai, ietekmi uz veselību utt. Digitalizācijas negatīvā ietekme ir saistīta ar ienākumiem un nedrošību darba vietā, darba intensitātes palielināšanos un garīgās labklājības pasliktināšanos. Piemēram, digitālās darba platformas nodrošina jaunus darba vietu un ienākumu avotus, bet rada problēmas darba ņēmēju aizsardzībai, pārstāvībai un taisnīgai attieksmei.

Starptautiskās darba organizācijas (SDO) sagatavotais ziņojums “Digitalizācija un nodarbinātība” apkopo esošo literatūru par nodarbinātības digitalizāciju, uzsverot galvenos izaicinājumus un iespējas, kā arī identificē nepilnības un iespējamos tematus turpmākai pētniecībai. Tā ir daļa no SDO atbalsta dalībvalstīm, lai tās varētu īstenot nodarbinātības politiku, kas risina izaicinājumus digitālās parveides radīto pārmaiņu procesā.

Valdības cenšas pienācīgi reaģēt uz straujo darba tirgus pārmaiņu tempu, ko izraisījusi digitalizācija un automatizācija, jo valsts politika darba ņēmēju aizsardzībai atpaliek no digitālās pārveides. Darba tirgus digitalizācija ietver dažādas profesijas, sākot no loģistikas pakalpojumiem pēc pieprasījuma, līdz augsti kvalificētiem programmatūras izstrādātājiem, kas strādā attālināti. 

Attālinātais darbs ir kļuvis par jaunu normu, un digitālajai uzņēmējdarbībai ir lielāka nozīme ekonomikasattīstībā un sociālajā attīstībā. Turklāt formalitāšu veikšana elektrojniski ir kļuvusi par jaunu risinājumu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un ilgtspējīgai attīstībai. Tomēr, neraugoties uz šiem centieniem, pastāv aizvien lielāka nevienlīdzība starp valstīm, nozarēm un darba ņēmējiem. Šajā kontekstā digitalizācija ir radījusi jaunus izaicinājumus darba pasaulei:

• Darba attiecības kļuvušas nestabilākas. Tas ir radījis būtiskas problēmas sociālajai aizsardzībai, kuru pamatā ir oficiālas darba attiecības.
• Prasībām neatbilstošas darba ņēmēju prasmes. Darba tirgū ir vajadzīgas padziļinātas digitālās prasmes, taču trūkst augsti kvalificētu darba ņēmēju un ir plaši izplatīta prasmju neatbilstība.
• Apdraudēta darba vietu kvalitāte. Lai gan elastīgs darbs stils tiek augstu novērtēts, tas var būt saistīts ar nestabilāku darbu. Turklāt par vājo pusi var kļūt arī darba un privātās dzīves nelīdzsvarotība. Lai gan digitālā nodarbinātība var palielināt ekonomisko iekļaušanu, ir pierādījumi par nepārprotamiem diskriminācijas veidiem atkarībā no atrašanās vietas, etniskās piederības, reliģijas un dzimuma.

Turklāt digitalizācija, iespējams, rada vēl nebijušu darba uzraudzības paplašināšanu, ievērojami palielinot viedtālruņu un izsekošanas tehnoloģiju izmantošanu. Salīdzinājumā ar vīriešiem sievietes saskaras ar lielākām grūtībām pārejā uz jaunām profesijām un prasmju līmeņiem.

Dažādas ieinteresētās personas ir centušās nodrošināt taisnīgu un vienlīdzīgu darba vidi vietējā, valsts un starptautiskā līmenī. Ir cerība, ka digitalizācija varētu uzlabot nodarbinātības iespējas jauniešiem, bēgļiem, etniskās minoritātes un cilvēki ar invaliditāti. Ir ieviestas dažas politikas, lai nodrošinātu nodarbinātības kvalitāti attiecībā uz darba drošības un veselības aizsardzības standartiem, sociālo nodrošinājumu, darba laika regulējumu un piekļuvi datiem un privātumam.

Ir uzsāktas prasmju pilnveides programmas un iniciatīvas, kas paredzētas sievietēm, jauniešiem un citām sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām. Tomēr joprojām ir daudzas normatīvās nepilnības, kas jānovērš, piemēram, pārrobežu attālinātā nodarbinātība, darba ņēmēju tiesības un darba koplīgumi.

Ziņojums “Digitalizācija un nodarbinātība”:

1. pārskata publiski pieejamo literatūru, kurā aplūkotas digitālās pārveides radītās jaunās darba tirgus iespējas;
2. norāda trūkumus un potenciālās iespējas turpmākai pētniecībai;
3. pēta, kā var izstrādāt politikas virzienus, lai kompensētu darba tirgus pārmaiņu negatīvo ietekmi uz indivīdiem un kopienām.

Ziņojuma pilna versija ir pieejama šeit.